stikls ir stikls ir stikls
tu dungo melodiju
vītols aiz loga ieliecies klausās
suns gultā piepacēlis ausis klausās
es kā pieklājīgs kaimiņš
piekrītoši mājuun klausos
mēs esam kā ģimene
visas attiecības tik dzidras
un caurspīdīgas
tavs prāts ir ļoti ļoti noguris
ja enciklopēdijā būs tev veltīts šķirklis
gribēšu zināt kā tas atgadījās
droši ka tā būs pati pirmā lieta
lobot nozīmes nekas daudz pāri nepaliek
tā ir cilvēku smarža ko mēs patiesībā mīlam
to kas paliek istabā izejot
izotops
katrā ziņā
runājot par pagātni
ir zināmi ierobežojumi
atkāpjoties aizvien tālāk no šodienas gaismas
radioaktīvais izotops pietuvojas nullei
un precizitāte kļūst aptuveni
spekulatīvi minējumi
kas priecē daļu fantastiskās
un reliģiskās literatūras cienītājus
izpētes brauciens
salijis zaļums objektīvā
starp spalvu mākoņiem saules halo
nianses zudušas miesiskā izsalkumā
paņēmu roku un gūlāmies uz jakas
kāpēc mēs te atnācām?
sākumā no kakla tev nocēlu fotoaparātu
Sergejam un Vikai
lūk pielikumā divi glīti cilvēki
it kā pielikumā būtu domāts slikti
nedaudz citrona spilgtas gaismas
viss sagriezts uz max
strādājot ar gandrīz aizmirstu
bet vienlaicīgi lēnām atdzimstošu tehnoloģiju
tādas blaknes ir pavisam ierastas
bildēs cilvēki iespējams pat smaida
varbūt vēl kas interesants notiek
gadrīz vai sataustāmi skaists
Darba diena
tiko nosūtīju
tikko pārsūtīju
saņēmu atpakaļ labotu
pārsūtīju atpakaļ
pieliku klāt ASAP
ilgi gaidīju
saņēmu zvanu
tad vēl vienu jau nepacietīgāku
tad arī es zvanīju
sākumā pacietīgi
tad saņēmu labotu
varēju pārsūtīt
saņēmu atpakaļ kapslokā
STEIDZĪGI
izlasīju pārsūtīju atpakaļ
piezvanīju jau dusmīgi
saņēmu atpakaļ dusmīgu sms
un arī vienu voice meilu
to nepārsūtīju
dabūju apstiprinājuma ok
izslēdzu telefonu
klauvēja pie durvīm
nevēru vaļā
kāds teica
es zinu ka tu tur esi
Man patiesībā nepatīk Koena mūzika, bet viņam ir skaists prāts
viņš bija ļoti jauns
joprojām bez bārdas
tikai viņš un ģitāra
kas bija neparasti tiem gadiem televīzijā
tie bija svarīgi gadi
mēs sākām saprast
kas ir dziesmu rakstīšana
viena lieta kas mani vienmēr pārsteidza
bija Leonards Koens
viņš uzrakstīja dziesmu
par kuru es ilgi ilgi domāju
jo tā bija dziesma — mīlestība
«Dance me to the End of Love»
ir dziesma ko iedvesmojusi
koncentrācijas nometnē uzņemta fotogrāfija
kur nacisti lika mūziķu kvartetam
pavadīt holokausta upurus ceļā uz krāsnīm
xxx
putna būrīši sakārti pārdošanai
paklausīgi iekārti vara stieplēs kā krustiņi
kas gaida savas siltās krūtis kam piekļauties
gaida kādu kas iepūtīs dzīvību tukšajā elkā
ērti pārvietojami cietumi
kurus piepildīt ar aizvainojuma raupjo darvu
kas ūdensdroša pakaišiem un dusmu salmiem
kas tagad izsēdēti sabirzuši sausā aizmirstībā
un vēja iznēsāti pa šauro tirgus ieliņu
kairina acis un iztēli
xxx
pilsēta kas mainījusi vārdus un partnerus
biežāk kā pieredzējusi ielene tomēr nepagurst
tā turpina kustināt savu tūkstošgadīgo miesu
kas apaugusi raga kārtām un nozīmju dziļajām rētām
vieta kas nav piestājusi uzvilkt mierinošu dūmu
jo šādas priekšrocības ir tikai bagātajām ziemeļu
māsām kas augušas siltumnīcu drošajā vidē
kā orhidejas kas iznestas ārā strauji apvītu
trulais vēstures nazis nav bijis vēlīgs
ir izgrieztas nieres un slikti strādā sirds
locītavu gurdums un hroniskas sāpes
sarakstu varētu turpināt
uzskaitot katru ievainojuma brūci
pāridarījumu un aizvainojumu ko noteikti
glabā izkaltušais miesas labirints
bet tas nav tas par ko jādomā te atrodoties
ir smiekli ielās un vecišķi joki nav smagnēji
saņurcītā seja slēpj notikumu klāstu
kurus izvērst ir katra viesa pienākums
tas ir raupjš bet silts rokas spiediens
kuru negribas atlaist
tāpat kā netlaid mīļotu draugu
ar kuru dzērumā esat sakāvušies kāda nieka dēļ
tā ir draudzība kuras noteikumi rakstīti sīkajā drukā
tie satur slepenus prieka papildinājumus
kuri tev nezinot pienākas
Другие публикации автора: