Mēs Jūs izstrīpojam, ser

Protams, ilgstošās tagadnes forma te būtu nevietā – arī vēl tamdēļ, ka process nebūt ne šo laiku pieprasa un neko vispār nepieprasa, bet notiek – momentāni un neatgriezeniski; jo neatgriezeniskāks tas ir tāpēc, ka mēs nemaz nezinām, kas noticis jeb notiek, un pēkšņi jūtam – kāds ir izstrīpots. Vispār jau – pilnībā aizsvilpuša momenta pārcelšana bezrūpīgi ilgstošā tagadnē daļēji arī ir šīs vēstules tēma. Protams, mums pieklājas iepriekš piebilst un atvainoties Jums, ser, – Jūsu, patiesībā sakot, liktenis – Jūs esat izstrīpots diemžēl – mūs šai gadījumā satraukt vairs nespēj, un šis mēģinājums ar gramatisko formu palīdzību izstiept laiku (pat neizstiepjot, bet izvelkot no tā kādu punktu, kādu komatu un it kā pārvietojot tos no trotuāra uz plaukstas) nebūt nav uzsākts ar mērķi atvieglot Jūsu situāciju, un vēl jo mazāk – vēloties to atgriezt atpakaļ, turklāt – kā gan lai mēs to izdarītu, ja mums nav zināms tāds mehānisms.

Protams, virsraksts, tiekot izrunāts, pieļauj intonāciju daudzveidību; daudzveidība stiprinās, ja paspēlējamies, mainot vārdu kārtību: “Mēs Jūs izstrīpojam, ser”, “Ser, mēs Jūs izstrīpojam”, “Mēs Jūs, ser, izstrīpojam”, – gandrīz vai aizejot līdz familiaritātei “Izstrīpojam, izstrīpojam, ser”, kas satur mājienu, kādu intonatīvu astīti, kura visu vērš jokā. Kuras nebūs, tāpat kā nav intonāciju spēles pašā virsrakstā. Tāpēc ka visi šie četri vārdi un vēl komats tiek izrunāti reizē, visi reizē, nevis pa burtam. Šo frāzi vispār it kā nesaka cilvēks. Cilvēks to pašu teiktu šādi: “Mēs Jūs izstrīpojam, ser,” – viņam, teicējam, jau vienalga: ar pagājušās un nekādi nepārejošās tagadnes starpību arī tiek rakstīts mūsu vēstījums.

Kā jau mēs teicām, Jūsu liktenis nav mūsu satraukuma priekšmets. Mūsu satraukuma iemesls īstenībā jau nu nav šis un tas: mūsu satraukuma iemesls ir virsrakstā izvirzītās frāzes izteikšanas acumirklība, tās izrunas būtība un jēga. Mēs – kamēr neizstrīpotie – esam ieinteresējušies par vidi jeb sfēru, kurā notiek izstrīpošana, no kuras vēstis par to nonāk līdz mums. Tamlīdzīga refleksija mūs, jāteic, pārsteidz, – dzīvodami tik un dzīvodami, mēs nebijām mūs visus pašus kā visus kopā pētīt iecerējuši. Tas laiks, iespējams, vēl nebija pienācis. Tagad tas laiks, jādomā, ir pienācis.

Ne Jums, cienījamais, jāskaidro, ka mūsu vides, loka – kā vēlaties – daļu, atsevišķu pārstāvju un to (mūsu) savstarpējo attiecību apraksts rezultātu nedotu; secinājumi izrādītos nedibināti, ja mēs ķertos pie tām vai citām – bet kaut vai visām – mūsu loka izpausmēm: tās taču visas ir drusciņ otršķirīgas blakus lietas būtībai, kā kaķu astes blakus pašiem kaķiem. Jūs, protams, saprotat, ka mūs saista tieši Jūsu gadījums – viena no pirmīt neizstrīpoto izstrīpojums. Viena, kurš bija mēs, un mēs, kurš būt beidza, – jo vairāk tāpēc, ka šis zaudējums ne jau mūsu izgudrots un mēs par to nebalsojām – jēgu uztvert var un atļaus (t).

Saprotiet, cienījamais, tamlīdzīgi izstrīpojumi mūs neiepriecē. Gan tāpēc, ka mūsu rindas retinās, gan tāpēc, ka mūsu visu izstrīpojums – kā sekas – nebūt nav abstrakcija. Kā, teiksim, Haidna muzikanti, kas, apdzēšot savu nošu paliktņu sveces, cits pēc cita aiziet. Domājam, šī bildīte Jums būs pa prātam, taču mēs, starp citu, neko tagad Jūsu sakarā pareģot nevaram. Kā mēs varam zināt, ko Jūs tur tagad? Domājam, dabiskas piederības kaut kam miglainam, tomēr acīmredzamam, vietu ieņēmušas vērtības un nozīmes, kas rada Jums pilnībā likumsakarīgus kaifus, taču ne jau tur tā lieta, bet te – ja pārstrīpoti izrādīsimies mēs visi, pazudīs kaut kas visai neapšaubāmi būtisks un svarīgs, kas joprojām pastāv, – mūsu piederībā tam neesam ieguldījuši ne mikroba personiskās drosmes.

Reiz notika divu mūsējo (tie toreiz sapazinās) saruna. “Man,” teica viens, “teksts neko neizsaka, kamēr neesmu iepazinies ar autoru.” “Jā,” teica otrs, “iepazinies un tekstus nu vairs nelasi.” Nu, ne jau nelasa, un neesam jau mēs tik slinki un neziņkāri – kaut gan grēcīgi citkārt, grēcīgi. Vienkārši atkal ne tur tā lieta. Jābūt taču kādai paradigmai, kas nosaka, kur tu, patiesībā sakot, īstenībā dzīvo – tā vienas paradigmas kvalitātē izvirzās līdz jēdzieniem noformulētu priekšstatu nesakopojums, bet no vēlmes jebkā – apvienot gan patīkamo, gan lietderīgo un visu pārējo – izbīdās pats mūsu loks, proti: atsevišķi tā personāži, tādi kā pilsoņi, apvilkti ar riņķīti. Vai nu Jums tas jāskaidro, un ko padarīsi, bet katrs, pirmoreiz satikts, tiek apvilkts ar riņķīti vai pārstīpots un nopietnajā dzīvē neierēķināts; tas, bez šaubām, visnotaļ sašaurina mūsu spriedumiem pakļauto dzīves formu skaitu, un tomēr – ko padarīsi – tas pats vien ir: “Mēs Jūs izstrīpojam, ser,” – kas, zināms, nozīmē to, ka agrāk uzvilktais riņķītis tiek pārstīpots ar greizu krustu. Neuzskatiet to par naida izpausmi – Dies’ redz, kā katrs izkritums mūsu rindās mūs apbēdina (ne pārāk). Proti, pasauli – atgriežoties pie tikko teiktā – visā tās daudzveidībā utt. izrīko – kabatas koordinātu sistēmas kvalitātē – atsevišķi… vārdu sakot, tie, kas apvilkti ar riņķīti. Kādi viengabali, kuri, teiksim, ietekmē; šo viengabalu reakcija; katrs apvilktais kā kaut kas; un māksla, un zinātne, un vēl šis tas piedevām, paskaidrot to visu ir diezgan grūti. Tomēr tas viss nav kāda mirusi koordinātu ass, bet gan kāds pieaudzējums dzīvei. Redzat, kā viss tūliņ sausi un nesakarīgi grab, kaut kāda protēzleksika, tiesa: vismaz briedē teoriju – un tas viss, lai aprakstītu vienu parastu un mazjaudīgu būšanu. Nu nē, cienījamais, ir tas slinkums vai nav, bet pasauli mēs mērīsim cits ar citu, nevis ar sabiedrisko lineālu, ķēdīti, kas piestiprināta vārīta ūdens bundulim. Te Jūs – ja klātstāvētu vēstulītes sacerēšanas procesam – droši vien iebilstu: kam gan visi šie izcilājumi, kuri izsauc tik mokošus aprakstus, ja reiz var vienkārši palūgt izstrīpoto padalīties savos iespaidos. Jā, bet tieši to Jūs, šķiet, piedāvāt nespētu. Jūs – ja gadītos šobrīd šeit – reaģētu citādi. Nu, protams, Jūs nerunātu rupjības un neapvainotos, un, diespas’, nesāktu uzpumpēt kādas tiesības, kas, Jūsuprāt, pastāv mūsu senās pazīšanās gaismā. Nē, Jūs visdrīzāk sāktu skaidrot. Jums šobrīd, jādomā, nemitīgi gribas skaidrot. Ne mums, protams, un ne sev, bet tā vispār: cilvēku kā tādu, politisko situāciju, traģēdiju, kas gadījusies kultūrai, kādus tikumiskos noteikumus – nav šeit ironijas, neviens Jums nepārmet, ka Jūs būtu pārkāpis kādus tikumiskos noteikumus: cik būtu vienkārši, ja to, kā tiek ievērota kaut kāda acīmredzamu un apjēgtu noteikumu pakete, noteiktu piederība ar riņķīšiem apvilkto lokam: patiesi, tas būtu brīnumjauki, jo daži no līdz šim neizstrīpotajiem… kā lai tā galantāk izsakās… ja mēs aplūkojam… Acīmredzot ar saviem paskaidrojumiem Jūs tagad izvēršaties visur. Acīmredzot viņš – bet tie, protams, ir tikai mūsu pieņēmumi – kā viņš, starp citu, pēc tam latīniski saucams: Homo pārstrīpotais? – apgūst māku sameklēt visu seku visus cēloņus visās iespējamajās vidēs, pilnīgi zaudējot mīlestību pret stilā “trīs četri” ieturētiem spriedelējumiem, kādi mūs zināmā mērā raksturo garīgo procesu jomā.

Bet Jūs šobrīd esat vērīgs, un, lasot mūsu vēstījumu, jādomā, atzīmējat malās atsevišķus ne visai veiklus izteicienus jeb ne visai elegantus pavērsienus – baidos, tā rīkodamies, Jūs nedaudz liekuļojat, dzenat sevi kašķībā. Bet nav mums kaifa, Jūs aizbīdot. Nav mums te ne prieka, ne kādas jēgas, lai arī nezcik kašķīgs un egocentrisks Jūs būtu, – vai nav vienalga, Jūs bijāt visnotaļ atsevišķs radījums, un kādas atsevišķas patstāvības zaudējums mūs drīzāk var apbēdināt.

Šeit piezīmēsim: kopš momenta, kad tikāt izstrīpots, dzīve neapstājās, mēs neesam šķirti uz visiem laikiem un visā – nu kā tad? –, mums vēl jābiedrojas un jābiedrojas. Mēs jau, starp citu, nezinām, vai Jūs jau esat apjēdzis faktu, ka tikāt izstrīpots, tāpat mēs neesam viedi jautājumā, kā tieši šī izstrīpotība var iespaidot Jūsu pašsajūtu un sadzīviskos ieradumus. Ja slikti – Jūs, lūdzams, piedodiet, ne jau no ļauna prāta mēs, un ne jau mēs vispār. Atkārtojam, mums nav zināms, vai notikušais Jums par labu nācis vai kaitējis, bet šķiet – lai arī nez no cik sadzīviska redzes viedokļa – par labu nācis, nu katrā ziņā Jūs esat izkļuvis no visnotaļ nelāga stāvokļa. Tagad Jums daudzas būšanas, kas pēdējā laikā smagi nospieda Jūsu dzīvi, nebūs svarīgas. Nu Jums viss būs vienkāršāk, proti – Jums piemērotāk.

Protams, neko tādu mēs zināt nevaram. (Un dod Dievs, lai nezinātu – mums šādi būtu, šķiet, tagad jāsaka, bet nu mēs neteiksim, neteiksim.) Ko varētu sacīt par izmaiņām mūsu attieksmē pret Jums? Kādā ļaužu kategorijā, mūsuprāt, nu Jūs esat pārgājis? Jel saprotiet, nav te paštīksmes: mēs, piemēram, visnotaļ interesējamies, vai mūsu – pagaidām vēl neizstrīpoto – loks pagaidām ir savā ziņā vienīgais. Mēs strikti nevēlamies būt unikumi. Mums tas būtu sāpīgi. Vai pastāv cits variants, cita, mūsējai līdzīga vide, kurā personāžs darbojas ar tiem pašiem krustiņiem un nullītēm, tikai citādāk? Vai pastāv, un vai maz var citādi? Bet nu pats šis pieņēmums, ziniet, dzima tikai tagad – tāda kā loģiska arabeska –, ratiņiem ripojot. Bet nu tā – pats no sevis – tas neradās. Un to, ka neradās, vides egocentrismam nepierakstīsi, kaut kas nesaskanēs.

Starp citu, runa nav par mums. Par Jums arī ne. Starp citu, Jūs, var teikt, šobrīd atbilstat tai ļaužu virknei, uz kuriem neapvainojas. Nu, pilnīgi tā nav: mēs neapvainojamies uz Jums arī otrās personas vienskaitļa formā, tomēr te pastāv kāda atšķirība starp divām neaizvainotībām. Te, jāteic, atkal varētu pieminēt Puškinu: ir viņam šis tas angļu lorda sakarā, kurš nenievās un pat uzliks sev par pienākumu noskaidrot attiecības ar pārrupjušu zirgupuisi, dūrītes vicinot. Liekas (izejot no tā, ka acīmredzamas lietas nepieprasa, patiesībā nepieļauj, lai tiktu izskatītas, bet viņš par to uzrakstīja), šis princips viņam nebija organisks. Acīmredzot viņš te šaubījās. Bet mēs šāda veida attiecību noskaidrošanā neielaidīsimies. Mēs, starp citu, te esam labākā stāvoklī nekā A. S., jo esam taču bagātināti ar pieredzi, inteliģentu kvalitātē dzīvojot jauna tipa valstī (nemaz jau nerunājot par problēmām, kas rodas sabiedriskā transporta sakarā). Tas taču būtu kaut kāds bezgalīgs karatē.

Būtībā tas, kas tika teikts par Puškinu, iekļāvušamies tesienā ar piedzerdamies zirgupuisi, – tas jau par to pašu vien ir: par tik lielā mērā dabiskām lietām, ka to esamība ir caurspīdīga. Nu ko, no malas labāk redzams? Diez vai, kungs cienītais, un mūsu saruna tāpēc ir spiesta klimst kaut kur starp mums un Jums. Mēs saprotam – tas, ko šobrīd saceram, ir neizteiksmīgs, bālasinīgs un garlaicīgs: bet kāds tad lai tas būtu, ja runa ir te par mums, te par Jums, no kurienes tad lai rastos vienota dramaturģija?

Saprotams, ja paprātojam, kam tāds priekšmeta raksturojums (gan no vienas, gan no citas puses) līdzinās, mēs jau nu saprotam: tās ir uzreiz divas visnotaļ pieklājīgas tradīcijas, vienā no kurām pašnoteikties ieteicams ar vārdiem “tu – tas”, bet otrā – “tu – ne tas”: pēc kāda laika abas nonāk pie viena un tā paša rezultāta; tagad, starp citu, tām nav nekādas nozīmes, precīzāk, tās darbojas ari vienkāršotā skaidrojumā, gandrīz vai sadzīviskā, – tāds variants tagadējo Jūsu un mūsu izstrāžu līmenī arī ir vienīgais iespējamais – līmenī, kur tradīcijas nonāk vienā rezultātā, bet diemžēl jau galējībā, un bezgalības mums krājumā nav; tā nu skaidrā, no visā pusēm apaļā sfēra, kas Jūs un mūs atdala, prātojumos neparādīsies, un vēl jo saprotamāk, ka neatradīsies tajā lodziņa, caurumiņa, caur kuru sfēru varētu izvilkt ar oderi uz āru.

Šāda rakstura valoda cilvēkam aizspriedumainam ir visai bīstama. Mums te savā starpā par tādām lietām nav jāvienojas, bet ar Jums – jau nākas, tā ja. Šāda rakstura valoda nav autoapoloģija un nav narcisisma pazīme, un nav arī bērna psiholoģijas izpausme: “Mammu, paskat, mamm, kā es dancoju.” Mēs, patiesību sakot, ar krustu šķērsu salīdzinājumiem nenodarbojamies. Un – kas svarīgi – tā, pirmkārt, nav iekšēja pretruna, un, otrkārt, tā vispār neko (kursīvs). Un saprotiet šo frāzi, kā gribat.

Bet nu neuzskatiet mūs iebraukušus mesiānismā. Te Jūs ļoti kļūdītos – jūs taču mēs, piemēram, izstrīpojām. Bet mesijām (arī māksliniekiem, sk., piemēram, hrestomātiju “Māksla un mākslinieks XIX gadsimta aizrobežu novelē”) vispārpieejama vispārnozīmība nozīmē varen daudz. Minētās trūkuma dēļ tiek ciests: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē…” Nu redzat, cik dīvaini, – tikvien tāds sīkums – Jūs izstrīpoja, un tūliņ tik daudz “ne” nākas lietot, aprakstot notikušā sekas. Nedomājiet, ka… neuzskatiet, ka… neiedomājieties, ka… Redz, kāda morāle te pielipinās. Mēs pat… nu, nezinām, nezinām. Jums labāk redzams.

Jūs it kā paķērāt no mums kaut ko sev līdzi un dzīvosiet ar to visu turpmāko laiku – vēl pēc inerces un ostot līdzpaķertā smaržu, kura drīz vien izplēnēs –, saglabādams šķietamu tuvību mums. Es piekrītu, no Jūsu viedokļa tas izskatās nepārliecinoši, Jūs varat runāt par katras personīgās pieredzes unikalitāti tikai daļēji – par saistītu ar mums netieši, bet… paķērāt un no šķīrāt ies – tikāt nošķirts, un kārtējo reizi nākas Jums pasacīt, ka tikko paustais nav “ai-jai-jai” un nav arī invektīva, bet tā tas ir un cauri. Nu, medicīnisks, atvainojiet, fakts.

Pievērsīsimies beidzot faktiem. Kuri Jums, protams, tāpat taču nevirknējas loģiskā secībā, šķiet subjektīvi un patvarīgi – gandrīz vai ļaunprātīgi sadomāti. Tā tas nav. Romāns par Jums, protams, nesanāks. Kaut gan tam ir tādi kā vāciņi – kaut kāda Jūsu iekšējā dinamika, kas izpaudusies jaunā – vienotā un noteiktā – stāvoklī. Jūs, vienvārdsakot, izlēcāt. Vienvārdsakot, izlēcāt: a) ārpus savas ierastās dzīves rāmjiem, līdz ar to – kas vairo romāna iespējamību – kaut ko sasniedzāt, un b) ārpus mūsu neskaidrā loka, kas – griez kā gribi – arī ir it kā labi, jo kaut kādā nozīmē tapāt no tā neatkarīgs.

Redz, kādi paradoksi: tieši šī nošķiršanās – tātad, varētu šķist, kaut kā sava, individuālās dzīves iegūšana un iz gājiens ārpus kolektīvā viedokļa – patiesībā nozīmē kaut ko tieši pretēju tam, kas, kā Jums varētu likties, ir noticis.

Bet tie joprojām nav fakti. Bet ko lai uzskata par faktiem? Kaut kādi Jūsu iekšējie procesi un pakāpieni, kas saistīti tagad ar Jūsu individuālā likteņa pavirzībām, liekas tikpat nozīmīgi kā tas, ka Jūs šodien papusdienojāt kādā ēdnīcelē (ja tas, protams, nenotika Havaju salās). Bet kāpēc tomēr izrādījās, ka Jūs izrādījāties izstrīpots?

Ko nu? Zināms, neviens Jūs nenolādēs, neviens nemēģinās no Jums atkratīties, sievietes nesāks kaunēties par kādreizējo Jūsu tuvību, neviens mūsu atmiņā neaizsmērēs Jūsu tēlu ar tinti, vēl jo vairāk – šai atmiņā Jūs tā arī paliksiet ar to – pagaidām nepārstrīpoto – nimbiņu virs galvas, tas Jums, jādomā, būs patīkami. Jūsu paveiktais – ņemot vērā to, kas ar Jums noticis, – netiks pakļauts pārvērtei, tas nekad netiks lietots kā spainis, no kura pasmelties secinājumus. Domāju, nebūs pat spekulatīvo spriedelējumu, ka, lūk, kopš tā laika viņa acis apdzisa, seja sakritās, arī tāda dzīvesprieka vairs nebija. Viss būs normāli.

Kas attiecas uz pašu momentu, knipi… Piemēram, man tas notika kādas mūsu nejaušas sarunas laikā, diez vai Jūs atceraties, mēs saskrējāmies uz stūra, netālu no Jūsu darbavietas, precīzāk runājot, Jūs iznācāt no durvīm, es gāju garām un kādu gabalu mums bija pa ceļam. Vasaras beigas, sīki lietaina diena, vēsa – lietusmētelis jāvelk, mūsu lietusmēteļi saskaroties nošvīkstēja, un tad Jūs nogriezāties pa kreisi. Vispār jau – notikušā apjēgums izšķīlās, šķilās sarunas laikā, bet tāds neskaidrs; es, nedaudz aizdomājies, pastāvēju krustojumā un noskatījos, kā Jūs attālināties: pelēka diena, sīks lietus, tukša iela, pelēkas fasādes, vārgas četrdesmitvatīgās lampiņas, pagurušas izgaismot ļaužu virtuves, zināma trūcība un šīs apkārtnes riebīgais tuksnesīgums, un Jūs – tāds jau nošķīries, precīzāk, nošķirts. Manas sajūtas nekādas spazmas neizsauca, sāpes arī ne, tām nebija šoka raksturs. Tās drīzāk bija skumjas. Vēlāk es sapratu, ka tieši tā jau nu nebija: mēs ejot runājām, un, lūk, pati saruna: Jūs it kā kaut ko paziņojāt. Sarežģīts moments – Jūs it kā paziņojāt, bet tas it kā nebija nošķirta cilvēka paziņojums. Bet tomēr sarunu Jūs risinājāt ap šo nošķirtību. Tāpat kā, teiksim, upē izveidojas ūdens virpulis, un tas ne tik vien nekust vairs līdzi straumei, bet pat vēl nostiprinās, pārtop konusā, kura smaile iedūrusies upes dibenā. Bet tā, protams, ir tikai bildīte – turklāt tīri iekšēju iespaidu bildīte, saprotams, nekādus paskaidrojumus tā sniegt nevar, un arī secinājumus uz tās pamata būvēt nevar. Un ne jau mums, protams, tādi secinājumi būtu jābūvē. Jūs jau gan pats būtu varējis kaut ko pateikt – ja būtu notvēris momentu, kad izrādījāties izstrīpots: tas taču notika ar Jums, mēs to tikai redzējām.

Piemēram, X. to ievēroja, lasot vienu no Jūsu pēdējiem tekstiem. Tas notika manā klātbūtnē, es, tiesa, gulēju uz dīvāna, vai nu tur pēc paģirām, vai vienkārši sagribējās pagulēt, vairs neatceros, – bet viņa sēdēja citā stūri un lasīja. Mani, atceros, pamodināja frāze: “Viņš laikam ir nojūdzies!” Apmēram tā, iespējams, tika lietoti mazāk izmeklēti vārdi. Es – pilnībā nepamodies – sarunā tūlīt iekļauties nevarēju, proti – ar Jums viņa tika skaidrībā pati. Tālākā reakcija pārāk vētraina nebija – pēc šī emocionālā uzplaiksnījuma sašutums līdz sprādzienam nenobrieda, deglis apdzisa, tika vienīgi paraustīti pleci, un – nu ja – brīdī no skaļā izsauciena līdz plecu paraustīšanai Jūs tātad izstrīpoja arī viņa. Dievs ar Jums, nebijāt jau Jūs tur kaut kāds negausis, tāds manāmi muļķīgs vai vējgrābslis. Nu, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kas līdzīgs frāzītei “W. cieta nesaprasts…” – ne tik neaptēsti, protams; burtiski es neatceros, bet kaut kas no sarežģītās viena un pārējo attiecību jomas: ne tur tā lieta, ka Jums varētu pārmest sevis transpozīciju kādā nevainīgā ādā, kura ir šī teksta cēlonis, arī par šo jancīgo opozīciju nepārmetīsim; un ne tur tā lieta, ka tamlīdzīgi jautājumi, kas skar godu, ir saprotamas kutelības apdvesti; kaut gan zināma autora tikumība, protams, te… nevar, izrādās, nobēdzināt tamlīdzīgus jēdzienus, nu vienīgais, ka šī tikumība ir kaut kāda savādāka… Vispār jau nekā peļama tur – pašā frāzē – nebija, vienīgi tapa skaidrs, ka cilvēks ir rimis dot un ir sācis ņemt – arī tas nav īssavienojumā ar tikumisku pozīciju, te runa vienkārši par to, ka cilvēks ir zaudējis spēju dzīvot, pastāvīgi dodot: nav te nekādu plusiņu un mīnusiņu, bet vienkārši, tātad, ir mainījies dzīves veids. Cilvēks ir izlēcis no riņķadanča un aizplanējis kaut kur nostu – uz savu mazdārziņu, kur audzēs visiem visnotaļ nepieciešamās dilles, lefkojas, skābekli un publicistiku – ne mazākajā mērā neprātojot tur, starp dillēm, uzstādīt sev pieminekli. Un atkal – paustais nav morāle, pārmetums, tā atkal ir ļoti aptuvena bildīte; kura nekādi to neveicinās, lai mēs izprastu izstrīpošanas momentu, un – izstrīpošana no kurienes? – to vispār pat neļaus apjēgt. Tie ir tikai vārdi, un nav diez kādi sakarīgie. (Lūk, kāds, starp citu, paradokss – kad nu cenšamies aprakstīt šo viņa “lejupslīdi”, nākas lietot gandrīz vai viņa paša izteicienus un terminus – izkārtojot ierindā opozīciju, pilnīgi radniecīgu viņa paša radītajai. Ne nu tieši tādu, bet tās jau visas ir radniecīgas. Starp citu, tā ir dabiska leksikas reakcija.

Turklāt taču – šī viņa ņemšana, paņemšana – tā nebūt nav pārmērīga, bet tikai vienreizīga: iecirknis individuālai dzīvei, un vairāk taču Jūs neņemat nekā. Tieši otrādi – dodat. Šai ziņā Jūs esat daudz labāks un lādzīgāks, bet… izstrīpots.

Nu ko, ne piena no mums, ne vilnas, ne mierinājuma tuvākajam.

Lūk, vēl kas atsevišķības sakarā – Jūs paudāt paziņojumu, tas bija no Jums atsevišķs, no manis arī, tāds kaut kāds savā nodabā, pārlieku savā nodabā, laimēs tam ticētu – un, visbeidzot, no drūmās ielas atsevišķs.

Sarunājuši tik daudz vārdu, sarunas priekšmetam mēs necik pietuvojušies neesam. Protams, ne jau mums – sarunu aizsākušiem – spriest par priekšnoteikumiem, avotiem un cēloņiem, kas to rosināja: tā drīzāk ir Jūsu darīšana, mēs atdodam to Jums, lietojiet. Bet nu mēs – iekšpusē – varam atsaukties vienīgi uz mūsu vēstulītē izteiktajām bažām: mums taču neizdevās ieviest kaut nelielu skaidrību pat pašā sarunas priekšmetā, un Dievs ar to – ar jēgu. Bet, lūk, par mūsu izstrīpojamību: jā, tas ir iespējams, bet atkal ne tur tā lieta – un tas vispār ir vienīgais, ko mēs te, iekšpusē, zinām –, kas, saprotams, nav nekāda metafiziska cerība, bet tik ļoti te, iekšpusē, acīmredzams, ka atbildēt uz Jūsu iespējamo jautājumu “Bet kāpēc?” varēs vienīgi šādi: “Tāpēc, ka tāpēc”; tad nu, lūk, mēs visi – tas ir apmēram kā kovārņu bars, kas kaut kur pārvietojas, un kovārņi – pagurstot jeb kā, un vēl kaut kāpēc – atkabinās un krīt lejup: uz kokiem, krustiem un piemājas dārziņiem; bet nu bars jau paliks tik un tā, un kaut kur lidos, kur tam jālido, – arī tad, ja tajā nepaliks ne putniņa.

No krievu valodas tulkojis Rimants Ziedonis